No paša sākuma bija skaidrs, ka šodiena nebūs nekāda mierīgā pastaiga parkā. Visi skrēja apkārt — kāds vēl steidza mainīt scenāriju  set design, apģērbus, apgaismojumu - pēdējā minūtē, kāds uztaisīja jaunu dekorāciju. Tāds īstens haoss, kurā visi vienlaikus streso.

Un pats skaistākais bija tas, ka katram atvērās, kaut kas, pavisam jauns. Kāds pēkšņi izrādījās talantīgs aktieris — tāds, kurš uz skatuves pēkšņi iedegas kā lampiņa un parāda emocijas, par kurām neviens nenojauta, kā piemēram Paula no Rumānijas. Kāds cits izrādījās dzimis scenārists — tieši viņš prata salikt kopā mūsu trako ideju kaudzi tā, lai no tās iznāk stāsts, nevis murgojums, kā piemēram Grēta. Cits savukārt iejutās režisora lomā — norādot, kur stāvēt, kad klusēt, kā piemēram Mārtiņš vai Tanya no Norvēģijas. Mūsu talanti salikās kopā un bija  tiešām forši, ka viss sanācā kā bijām ieplānojuši.

Bet pats stāsts… ai, tas bija dziļš. Dziļāks, nekā sākumā domājām. Mēs uztaisījām izrādi par slavenu meiteni, kuru traks fans aplēja ar skābi un pilnībā sabojāja viņas izskatu. Tik skaista, tik ietekmīga, tik atpazīstama — un pēkšņi viņas dzīve sabrūk vienā sekundē. Bet tieši no tā viņa saprot, kas patiesībā ir svarīgs. Viņa sāk ieraudzīt cilvēkus, nevis kameras. Emocijas. Viņa dibina labdarības organizāciju, palīdz citiem  cilvēkiem, kuri piedzīvojuši vardarbību. Stāsts, kas sākas tumši, bet beidzas ar gaismu tuneļa galā.

Izrādē tas viss kļuva vēl emocionālāk. Daži tēli lika man burtiski pārciest viņu sāpes, citi — sajust cerību. Un pats nezinu kā, bet mēs to tiešām iznesām uz skatuves. Un labi iznesām.

Kā arī - pirms lielās uzstāšanās Esti mūs pārsteidza ar pavisam īpašu dāvanu — aizveda mūs uz īstu Spāņu "Puppet" teātri. Dzīvā mūzika, milzīgas, kustīgas lelles, orķestris, dziedātāji… viss bija pārāk skaisti, pirmo reizi redzēju tādu brīnumu! Tā bija kā maza iedvesma tieši pirms mūsu lielās izrādes.

Un tad — pienāca tas brīdis.

Mēs stāvējām pie skatuves, visi mazliet iekšēji trīcējām, kāds pārbaudīja tekstu, cits jau bija catatonically gatavs “vienkārši darīt”. Un tad mūs pasauca.

Un mēs izgājām. KĀ komanda.

Kā cilvēki, kuri tiešām ir kopā izauguši šajās dienās.

Kā maza, bet ļoti spēcīga komanda.

Mums teica tik daudz labu vārdu, tik daudz atbalsta, tik daudz sirsnīgu atsauksmju, ka uz brīdi vienkārši gribējās lidot no tā prieka.

Mana sirds tiešām bija pilna.

Pilna ar lepnumu.

Pilna ar pateicību.

Pilna ar sajūtu “WOW, mēs tiešām to paveicām!”