Ralfa Dāvida pieredzes stāsts: Dalība ERASMUS+ jauniešu apmaiņā “Theater for Change and Inclusion” Almērijā, Spānijā
6. decembris, 2025 pl. 0:26,
Nav komentāru
Kad tagad sēžu mājās un domāju par pēdējām dienām, man vēl joprojām šķiet, ka viss bija kā sapnis. Mans Erasmus+ projekts kopā ar Eurodesk Latvia, Do Re Mi biedrību un Fusion Jovena bija viens no tiem piedzīvojumiem, kas pieķeras klāt tik cieši, ka pat pēc atgriešanās mājās, tas vēl dzīvo galvā un sirdī.
Mūsu dienas bija pilnas ar teātri – improvizāciju, radošu domāšanu, mēģinājumiem, stresa momentiem un skaļiem smiekliem. No avīžu rakstiem veidot izrādes konceptu? Izrādās, ka tas ir daudz grūtāk, nekā izklausās. No rīta radošās prāta vētras, pusdienlaikā pludmale kā glābiņš, vakarā mēģinājumi līdz brīdim, kad smadzenes saka “pietiek”. Bet tas bija labākais veids, kā mācīties.
Un tad – LIELĀ izrāde. Mūsu kopīgi veidotais stāsts par slavenu meiteni, kuru pārmainīja traģisks notikums, un par to, kā viņa caur sāpēm atrod jēgu un nodibina labdarības organizāciju… tas bija emocionāli, ka pat mēs paši, aktieri, brīžiem norijām kamolu kaklā. Es tēloju Dr. Hale, galvenās varones terapeitu – un godīgi, es jutos kā profesionāls aktieris.
Visforšākais bija tas, kā mēs visi pēkšņi atklājām sevī ko jaunu: kāds bija dzimis aktieris, kāds izrādījās perfekts režisors, cits – scenārija ģēnijs. Un to redzēt – to piedzīvot – bija tik skaisti, ka šķita, ka viss notiek īstajā vietā, īstajā laikā.
Pludmale, protams, kļuva par mūsu otrajām mājām. Saule acīs, ūdens uz kājām, vējš matos – tie mirkļi starp uzdevumiem deva pilnīgi citu elpu. Un, jā, es joprojām arī atceros spāņu pudiņu, kuru atklājām… godīgi, tas bija gastronomiskais brīnums.
Bet tas, kas mani visvairāk pārsteidza, bija cilvēki. Tik īsā laikā tik ļoti pieķerties svešiem cilvēkiem? Es pat nezināju, ka tas ir iespējams. Un tieši tāpēc aizbraukšana bija smaga. Es raudāju. Nevis tā skaisti kā filmās – bet tā, ka tu īsti nezini, kur likt emocijas, jo šķiet, ka atstāj aiz sevis mazu gabaliņu.
Un tieši tāpēc ir vērts piedalīties šādos projektos.
Kāpēc?
– Tu iemācies strādāt komandā ar cilvēkiem no visas Eiropas.
– Tu atklāj sevī talantus, kurus pat nezināji, ka tev ir.
– Tu saproti, cik milzīga ir pasaule un cik viegli ir kļūt mazliet drosmīgākam.
– Tu iegūsti draugus, ar kuriem runā citā valodā, bet saproties – labāk nekā ar dažiem savējiem.
– Tu gūsti pārliecību, ka vari izkāpt no komforta zonas un izdzīvot.
– Tu mācies par kultūrām, cilvēkiem, mākslu, par sevi.
– Un, jā… tu ēd spāņu pudiņu līdz ausīm. Tas arī ir svarīgi.
Es esmu tik, tik pateicīgs Eurodesk Latvia, Do Re Mi biedrībai, Erasmus+ un Fusion Jovena par šo iespēju piedzīvot, ko tādu. Par to, ka ļāvāt man atrast gabaliņu pasaules, kurā jutos dzīvs, radošs un brīvs.
Es atbraucu mājās ar pilnu sirdi. Un laikam tas ir pats skaistākais, ko šādi projekti var dot.
As I sit at home now and think about the past days, it still feels like everything was a dream. My Erasmus+ project with Eurodesk Latvia, Do Re Mi, and Fusion Jovena was one of those experiences that sticks so deeply to you that even after returning home, it keeps living in your mind and heart.
Our days were filled with theatre — improvisation, creative thinking, rehearsals, stressful moments, and loud laughter. Creating a whole theatre concept from newspaper articles? Turns out it’s way harder than it sounds. Mornings were full of brainstorming, lunchtime meant escaping to the beach, and evenings were packed with rehearsals until our brains said “that’s enough.” But honestly, that was the best way to learn.
And then — the BIG performance.
Our story about a famous girl whose life was changed by a tragic incident, and how she found meaning through pain and created a charity… it was so emotional that even we, the actors, sometimes had to swallow a lump in our throats. I played Dr. Hale, the main character’s therapist — and honestly, I felt like a real professional actor for a moment.
The coolest part was how we all suddenly discovered something new in ourselves: someone turned out to be a natural actor, someone else a perfect director, another one a scriptwriting genius. Seeing it — experiencing it — was so beautiful that it felt like everything was happening in the right place, at the right time.
And the beach quickly became our second home.
Sun in our eyes, water on our feet, wind in our hair — those little moments between all the tasks gave the whole experience a different kind of breath. And yes, I still remember the Spanish pudding we discovered… honestly, it was a culinary miracle.
But what surprised me the most were the people.
How can you get so attached to strangers in such a short time? I didn’t even know that was possible. And that’s why leaving was so hard. I cried. Not the elegant movie kind — but the “I don’t even know where to put all these emotions” kind of crying, where it feels like you’re leaving a small piece of yourself behind.
And this is exactly why these projects are worth joining.
Why?
– You learn to work with people from all over Europe.
– You discover talents you never even knew you had.
– You realise how big the world is and how easy it is to become just a bit braver.
– You gain friends you speak a different language with, yet somehow understand better than some people at home.
– You build confidence, step out of your comfort zone, and survive it.
– You learn about cultures, people, art — and yourself.
– And yes… you eat Spanish pudding until your soul ascends. That part matters too.
I am so, so grateful to Eurodesk Latvia, Do Re Mi, Erasmus+, and Fusion Jovena for giving me the chance to experience something like this. For giving me a small corner of the world where I felt alive, creative, and free.
I came home with a full heart. And maybe that’s the most beautiful thing these projects can give you.